Kakao – sirds augs manā ceļā

Kakao manā dzīvē ienāca 2017. gadā, un kopš tā laika tas ir bijis klātesošs kā pavadonis, skolotājs un draugs. Laikā, kad meklēju atbildes, jēgu un līdzsvaru, kakao kļuva par tiltu uz apzinātību, pateicību un sirds klātbūtni.

Esmu dzīvojusi un mācījusies no pamatiedzīvotājiem dažādās tropu zemēs — Kolumbijā, Meksikā, Taizemē un citviet, iepazīstot kakao kultūru, tradīcijas un veidus, kā cilvēks var dzīvot ciešās attiecībās ar dabu. Īpaša vieta manā ceļā ir Arhuako tauta Kolumbijā, no kuras esmu mācījusies cieņu pret zemi, ritmu un dzīvo pasauli.

Tomēr visdziļākā mācīšanās nav notikusi ceremonijās vai ceļojumos, bet gan ikdienā — dzīvojot, piedzīvojot pārbaudījumus, atbildību un attiecības.

No pieredzes līdz atbildībai

Laika gaitā kakao no pieredzes kļuva par atbildību. Es mācījos gatavot šokolādi, iepazinu dažādas kakao pupiņas, sadarbojos ar audzētājiem un meklēju veidu, kā būt klātesoša visā procesā — no izcelsmes līdz cilvēkam, kurš kakao dzer.

Tā radās vajadzība kakao gatavot pašai — lēni, apzināti un ar cieņu pret izejvielu un cilvēku, kurš šo kakao gatavos sev. Šo procesu dēvēju - No kakao pupiņas līdz Cilvēka Dvēselei.
Šodien mēs paši gatavojam kakao dabas ieskautā lauku mājā Vidzemē, starp pļavām, mežiem un jūras piekrasti. Ieskaties atsevišķā lapā, kas veidota par šo lauku šarmā esošo telpu un brauc ciemos. Mūsu kakao nāk no Centrāl- un Dienvidamerikas saimniecībām, kas rūpējas par zemi, bioloģisko daudzveidību un vietējiem cilvēkiem.

Kakao mums nav masveida produkts. Tas ir roku darbs, klātbūtne un atbildība.

Par naudu, darbu un dzīves ritmu

Mēs neesam biznesmeņi klasiskā izpratnē.
Šis nav projekts peļņas maksimizēšanai vai ārējas labklājības meklējumiem.

Tas ir mūsu dzīves ceļš.

Nauda, kas ienāk caur šo mājas lapu - kakao  un pakalpojumiem, atgriežas dzīvē un tiek ieguldīta:

• mūsu lauku sētas un telpas attīstībā,
• dzīvnieku labsajūtā un aprūpē,
• vidē, kurā dzīvojam mēs, putni, zirgi un cilvēki,
• iespējā būt pieejamiem arī tiem, kam šobrīd ir ierobežoti līdzekļi,
• lēnā dzīves ritmā, kurā var elpot, būt un augt.

Mana liecība

Bija laiks, kad savā dzīvē ilgu laiku biju jēgas meklējumos. Biju nomākta, ar noslieci uz slēpto depresiju — līdz pat brīžiem, kad neredzēju jēgu dzīvei. Meklēju sevi dažādās garīgās praksēs, ezotērikā, jogā un šamanismā. Meklēju pieredzēs, izklaidēs, ceļojumos un mācībās, cerot atrast mieru, piepildījumu un atbildes.

Kakao šajā laikā bija mans atbalsts. Tas palīdzēja apstāties un ieiet klusumā. Klusumā, kurā sastapos ar to, no kā bieži gribas paslēpties — ar savām domām, sajūtām un iekšējiem stāvokļiem. Kakao laiks bija telpa, kurā varēju godīgi saskarties ar sevi: kaut ko atlaist, kaut kam ļaut pārtapt.

Tas bija laiks, kurā centos pāriet no prāta centrētas dzīves uz sirdi un dvēseli. Dzīves ceļa meklējumu un aicinājuma sadzirdēšanas posms, kurā kakao kļuva par pavadoni apzinātam svētbrīdim, klusumam un radošiem procesiem ar citām sievietēm un bērniem. Tas sildīja aukstumu un izgaismoja tumšākos nostūrus. Tas palīdzēja kādu laiku, taču pilnīgu dziedinājumu nedeva — efekts bija īslaicīgs. Tpaēc šobrīd varu teikt, ka tā bija kā tilts un pāreja.

Turpinot neatlaidīgi meklēt, es sastapu Dievu un Jēzu Kristu kā savu atbrīvotāju un pestītāju. Pieņēmu iet dzīvē roku rokā ar Jēzu, un tad strauji sāka notikt pārmaiaņas manī. Svētais Gars sāka mani taisnot un slīpēt — no daudz kā nācās atteikties, daudz kam pateikt nē, un tā vietā jaunatklājās - miers, kas nav no šīs pasaules. Veldzējums, ko nekas šeit — ne aizrautīgas pieredzes, ne ceļojumi, ne šamaniskas, jogiskas vai enerģētiskas prakses — nespēja dot ilgtermiņā. Tas viss bija ar īslaicīgu efektu, kuram nebija sāta.

Es ieguvu jēgu. Aicinājumu. Žēlsirdību palīdzēt cilvēkiem. Vēlmi pasniegt roku arī citiem.

Tā kā kakao ir bijis mans draugs tik ilgi, un Dievs man ļāva sajust šī auga  garu, lai tuvotos kaut kam siltam šajā pasaulē, es to atstāju kā pasniegtu roku. Tomēr vienmēr atgādinu — kakao nav brīnums. Tā nav panaceja, nav zāles un nav risinājums atkarībām. Kakao ir tilts — rokas pasniegšana tai dvēselei, kura tiecas pēc patiesības, atbrīves un dzīvības.

Tas var izklausīties fanātiski vai reliģiski, tomēr tam nav sakara ar reliģiju tā, kā cilvēks šeit ir pieradis to saprast. Es nedzīvoju sistēmā un nepielūdzu mirušu ideju. Es draudzējos ar dzīvo Jēzu. Viņš ir dzīvs, Viņš ir labs, un Viņš ir mani atbrīvojis. Ja tas ir noticis ar mani, es zinu — Viņš to var paveikt ar ikvienu.

Tā nav iestudēta ceremonija. Tā nav sistēmas reliģija. Tā ir dzīvība un veldzējuma avots.

No šīs vietas kakao ir pavisam citāds. Arī gatavot kakao cilvēkam ir citādi. No šīs vietas es drīkstu to piedāvāt arī Tev — kā rokas pasniegšanu, caur manu pavadoni un skolotāju, Svēto Garu.

Aicinu uz šo dzīvo satikšanos tās dvēseles, kuras savā dzīvē meklē veldzējumu, patiesību un ceļu atpakaļ pie Dieva.

Ja šis ceļš Tevi uzrunā — esi laipni gaidīts.
Ja nē — arī tas ir kārtībā, un ja kādreiz tomēr nonāc pie secinājuma, ka ar tevi ir bijis/ir līdzīgi un vēlies arī doties šajā ceļojumā, esmu te.

Ar pateicību,
Liene